Es pacēlu nelielu dzintaru,
Kam uzkāpi nevilšus virsū tu,
Un,noslaukot smilts graudiņus,
To tuvāk pie sirsniņas pieliku.

Tev netiku teicis,ko atradu.
To vienkārši kabatā paslēpu.
No dzintara vēlējos darināt
Tev saulīti mazu,kas vienmēr klāt.

Šis dzintara graudiņš man kabatā
No sirsniņas siltuma starot sāk.
Tu izbrīnā paveries atpakaļ,
Jo savāda gaisma no manis nāk.

Tev dāvinu dzintara graudiņu!
To vari pie sirsniņas glabāt tu,
Lai reizēm,kad līdzās es neesmu,
Tu manu sirds siltumu izjustu.