Es kļūstu
mazāk prasīga pret sevi
     un ko tur slēpt-
tāpat pret citiem ar,
      man gana tā,
       ko liktenis ir devis,
un nevajag vēl iedot var.
Man prieks par katru
     nodzīvotu dienu,
kad varu kādam
      līksmi uzsmaidīt,
ka spēju kādā
      rūpju pavedienā
gan cerību,
gan rīta zvaigzni vīt.

            /Kornēlija Apškrūma/