Ilon,veiksmi un izturību!

Vismaz man tas ir tāpēc,ka aptvēru,ka viņam joprojām liekas,ka viņam ir tiesības uzrasties un gribēt atkal visu kā agrāk,vai,pareizāk sakot,kā viņš tagad iedomājas.Tad,kad man vajadzēja,kad bērni bija mazi,tad viņam bija,kur dzīvot,ko darīt,mēs nebijām vajadzīgi.Tagad,kad es,izaudzinājusi bērnus,sāku atkal dzīvot,uzrodas kungs un saka,ka nu viņam vajagot vēl kādu iespēju.Kad mēnešiem viņu neredzu,es pat aizmirstu,ka tāds manā dzīvē bijis un tikai priecājos,ja bērni saka,ka arī uz kādu viņu jubileju neatbrauks.Un,kad atbrauc,jau no pirmā brīža gaidu,kad atkal brauks prom.Ja ienāk virtuvē,es eju uz istabu,ja sēž istabā,eju kaut vai ārā...

hmmm, šī lieta laikam ir aktuāla daudziem, arī man...bet zini, pieķēru sevi pie domas - ja cilvēks spēj mani sāpināt un es to uztveru kā sev nodarījumu, tātad manī ir kas tāds, kas uz šo "kairinājumu" reaģē. Varbūt tā ir patmīlība, varbūt vēl joprojām ne vienaldzība pret cilvēku? Varbūt kas cits. Doma tāda - kaut kas ir jāmaina sevī, lai vairākkārtīgi sevi nesāpinātu un nekāptu uz tā paša grābekļa. Mēs kāpsim (lasi - reaģēsim ar sāpēm uz "kairinājumu") tik ilgi, kamēr nesapratīsim, kas tā par pogu mūsos, kura ir jāatklāj, jāizvērtē un jāizslēdz.
Mazliet novirzījos no tēmas, bet Tavs jautājums mani pašu uzrunāja:))

Doma  varētu  būt  laba . BET !!!
Ja  nemetīsities  iekšā  kur  citur , vienmēr  pagātnes  ugunskura  dūmi  smaržos ...
Kā  būtu , ja  Jūs  izlasītu  grāmatu ?
Daniena  Epljārda ,,Katra  īsta  sieviete  ir  pelnījusi  mīļāko ''.
Te  nav  pamācības , bet   ---  noder  gan .

Tev izdosies!

Paldies.Jāsāk pārrakstīt iesniegums.Nez,tikšu pati galā,vai būs palīdzība jāmeklē...

Ko lai saka  - LAI IZDODAS!!!!  

Uz Priekšu un Tikai,,,,,

Tā pagātne jau deviņus gadus bija zem pelniem.Es pilnīgi no savas dzīves to biju izsvītrojusi un manā dzīvē jau ir cits cilvēks,bet tie nolādētie papīri...Nu beidzot ir laiks tam pielikt punktu.

Mēs atgādināsim tev šo solījumu,kad samanīsim kādu asaras čukstu caur taviem komentāriem.Saraut saites ar pagātni ir vieglāk ,nekā "pasūtit" tagadni nākotnes vārdā.

To pilnvērtīgi var pateikt tikai tas kurš šo ceļu ir gājis pats.
No svešām kļūdām to neiemācīsies.