Daži panti no Imanta Ziedoņa dzejoļa
Es vairs nevaru viens pats
Iet tais majās un ceļu prasīt.
Es vairs nevaru viens pats
Pēru Gintu un Faustu lasīt.
Man nav spēka vienam
Ar sevi izcīnīt kauju,
Un man nav spēka vienam,
Kad no rītiem es kājas auju.
Lielā priekā man skumji,
Un liela laime man sāp.
Es gaidu, lai tu,
Lai tu pār manu slieksni kāp....
Atslegas vārdi: dzeja18355
Dzēsts profils
21. feb 2010. 20:21Vērts jau ir gan, bet ne kuram katram.
Jo, kas neriskē, tas jau arī neko nevinnē.
Zane T. 19. feb 2010. 19:11
Burvīgā D. 19. feb 2010. 17:57Nesen lasīju fragmentus no Pēra Ginta. Nevaru iztēloties kā to darīt divatā. Kur ņemt tādu kas domā līdzīgi?
Ar sevi cīnos.
Lielā priekā man nav skumji.
Gita i. 19. feb 2010. 17:27...neder ...tā būtu ieēdināšana!
Minka s. 19. feb 2010. 17:24Ja mani uzaicinātu pārkāpt tam slieksnim un labi pacienātu,pie tam,ar 5*konjaciņu - es būtu priecīgs...