Kā bēgums atsedz krastu,
Tā cerība man dilst,
Viens palieku ar "mastu",
Kas skumji biksēs milst.

Ļoti daudz ir smagi slimu cilvēku, kuriem cerība tikt veselam samazinās ar katru minūti, bet vienalga , ir jāsaņem visi spēki un jālūdz Dievam dziedināšana.Un dažkārt notiek arī brīnumi.Nedrīkst pakļautiessliktām domām.Kā dzīvs piemērs ir Ziņģīte, kura tagad citus ārstē.

...sak lai iet pie plaušām ,tās lielāks,ilgāk grauzīs ,bet visā  visumā,nevajag sacerēties,vajag pieņemt to ,kas ir un kā ir,tad tā sirsniņ būs bez robiem.

Nevajag pieļaut, lai cerības iet mazumā, tās saglabā cilvēka enerģijas līdzsvarā.

Tā mirst pēdējā.