Nepārmet man neko,
Es pati sev soģe.
Ar neprātu cīnīties grūti.
Tas vajā mani, nežēlo,
Kad vāja esmu - iekaro.
Kā rudens lapu pamet vējam,
Lai iegriež trakā virpulī.
Tas aizved domas klejojumos,
Kā vadātājs tās maldina.
Tas noreibt ļauj no viena smaida,
Viegla elpas pieskāriena.

Nepārmet man neko,
Es centīšos prātīga būt.
Tev manā neprātā skatīties grūti-
Ar skatienu vēsu
Lidot man ļauj.
Kā tauriņam maigam,
Kas sāpes vairs nejūt,
Ļauj pusnaktī sisties
Pret aizvērtu logu.

Lūdzu, nepārmet man neko
Es vienkārši tāda esmu-
Reizi pa reizei neprātīga...