Uzlecošās saules staros,
mirdz sniedziņš varavīksnes krāsās,
uz logiem manāms mākslas darbs,
ko saliņš naktī esot vijis.

bet, pēc brīža saceļoties vējam,
kļūst saules stari blāvāki,
jo debess savelk mākoņi,
lai sniedziņš deju uzsāk valsī.

sāk skanēt dzestrā melodija vējā,
lai sniedziņš snigtu dejā,
un pārklāj maigi zemi,
kurš virpuļodams, atrod savu vietu.

plaukstu atvērdams es sveicu,
un ļauju sniega pārslai gulties,
bet saskaroties tai ar plaukstu.
pārsla nozūd ūdens pilē.

Lūk dzīves gaitas katrai stundai,
veidojoti savu laimi,
tai pretīm nākot grūti laiki,
un dabai tuvu līdzināmi.