Vai kādreiz aizdomājamies par saviem vecākiem? Jeb, vai tas notiekas tikai tad, kad viņu vairs nav? Ar mani tā ir noticis, ka nav vairs kam pajautāt daudzas svarīgas lietas par manu piedzimšanu, par ļoti agru bērnību...  Iesaku visiem vecākiem runāt ar bŗniem, ļoti daudz stāstīt par savu bērnību, jaunību, it visu, kas vēlāk bērniņam varētu noderēt dzīvē.     Lai bērniņš neattopas- PAR VĒLU.