Aiz rudzu stūrīša
pie bērzu birzīša
zaļā pļavmalī
pavēnī
vecā pirtiņa sēd.
Sēd gluži salīkusi
un lietū izmirkusi -
ar salmu boļeni
un dūmu seģeni
kā melna vecenīte,
kā ubadzīte.

Tai lodziņš viens pats
kā tumša acs.
Bet bezzobu mutē
īss, nozelēts ļuļķīts
drebēdams turas
un kuras . . .

Ak, manu pelēko večulīt!
Uz rudeni tevi jau projām grib dzīt!
Tu sēdot un pīpējot, pīpējot -
bet sildīt nemaz mūs vairs negribot!

Tad atnākšot jauna - ar cigāriem
un strīpainiem silegļu lindrakiem.
Kad tā sev dūmu seģeni siešot -
pat circeņi klētī no karstuma diešot . . .

Sestdienas vakars
gurdeni tumst,
vecā pirtiņa
sēd un skumst . . .