Kur ievziedu pumpuri līgojas vējā,
Vēlīns sniegs domā aizejošas domas;
Dīķmalā nogāze silda māla sānus,
Dundurs pīpenē kaļ nākotnes plānus.
Vējš drosmīgi cīnās pērnajās lapās,
Zem tām jauna dzīvība kautrīgi skatās.
Saules siltā roka glāsta žubīti kokā,
Ieslīd nejauša rasa bērna maigajā rokā.
Rīts pieņemas spēkā ar katru brīdi,
Skan dzīvības akords šai visuma sprīdī...
Un pumpuri sprāgst, reibst pašas ievas,
Saulīte ievelk sniegā pēdējās rievas.