Mums katram eņģelis dots,
Kas sirdī gaišumu rada,
Un pat , kad jūtamies vieni,
Kāds vienmēr mums prieku dāvās.
Kaut vārdi, ko sakām nav darbi,
Nav liegts mums labākiem kļūt,
Lai katrs to brīnumu jūt,
Kā ir eņģelim būt.
Kaut nevaram pacelties spārnos,
Mēs varam lidot sapņos,
Kas piepildās ik mirkli,
Kamēr vien mēs tiem ticam.
Kaut patiess reiz kļūtu it viss,
Kas mūs ar eņģeļiem saista,
Pār pasauli mirdz viņu gaisma,
Un sirdī mīt mīlestība.
\Anda Pole\
Atslegas vārdi: dzeja18355
Dzēsts profils
28. dec 2009. 22:37Jauks dzejolītis!
Dzēsts profils
28. dec 2009. 13:26Tik tiešām jauks dzejolītis !!!
Elina R. 25. dec 2009. 22:05tas jauks un māļš dzejolis
Ingrida X. 25. dec 2009. 19:19Es vienkārši nesaprotu??-
vai tie smukie vārdu virknējumi jums, to rakstītājām un pārrakstītājām, dod kaut ko PRIEKŠ SEVIS??
Jeb- patīk, ka jauki tas izklausās??
Un- sapņos lidot var visu dzīvi, tā arī neaizlidojot NEKUR.