Vāvere grauž riekstus un pēkšņi redz, ka ir nokritusi tāda liela, smuka, zaļa salātu lapa. Pie lapas ir pierāpojis tārpiņš. Šis, nopriecājies, metas tai lapai virsū un grauž, cik lien. Uz tārpiņu skatās zvirbulis. Skatās — tāds sulīgs, feins zaļš tārpiņš. „Mazliet jāpaciešas, pagaidīšu, kamēr tārpiņš apēdīs to zaļo lapu, paliks treknāks, garšīgāks un uzturā vērtīgāks” nodomā zvirbulis.
Savukārt, zvirbulim, kas vēro tārpu, uzglūn kaķis. Un domā: „Nu gan feins zvirbulis! Uz kurieni šis tā skatās? Ā! Uz zaļo tārpiņu, kas grauž to lapu. Nu tā — pagaidīšu, lai tārpiņš apēd salātlapu, pēc tam ļaušu zvirbulim apēst tārpiņu, viņš kļūs treknāks, garšīgāks, tad arī to zvirbuli notiesāšu”. Bet kaķi vēro suns, kuram šķiet, ka viņam kaķi garšo, tikai jānogaida...
Vāvere sēž uz zara, redz to visu un sāk smieties... un nokrīt. Un iekrīt peļķē. Šī stāsta morāle - jo garāka priekšspēle, jo slapjāka vāvere.