Zied ābeles, zied ceriņi... pavasaris pilnā plaukumā.
Tik klusi un silti vakari, putnu dziesmas un cerību naktis...
Skumigi ir noskatīties uz nomāktiem un skumīgiem cilvekiem. Rodas jautājums- vai tiešām ir tik slikti? Laikam jau mēs paši vainojami pie tā, ka pasaule mums apkārt ir drūma. Ja pretī nāk smaidoš cilveks, tad arī ap sirdi paliek silti un mīļi..... Nu smaidīsim.... Smaidīsim par katru saules staru, par maigo vēja glāstu, par ceriņu ziedu... par biti pienenes ziedā.... Smaidīsim un dāvāsim citiem prieku un mīļumu
Atslegas vārdi: Dzīve38631
Dzēsts profils
25. mai 2012. 01:18es smaidu,bet no tevis nak depresija
Dzēsts profils
24. mai 2012. 22:56
Valdis m. 24. mai 2012. 22:16ja smaidisim par visu ko tad jau drizs notures par nenormalu
Gundars Ī. 24. mai 2012. 17:43
Dzēsts profils
24. mai 2012. 17:03Es esmu dzimis uz akmeņiem,
Un tā tas notiek katru ziem.
Tos jāatsilda, tiem jāpalīdz,
Tie visi kā bērni jāņem līdz.
Tāpēc mēs dzimstam uz akmeņiem-
lai palīdzētu tiem.
Dzēsts profils
24. mai 2012. 16:55Cik viens mēs par otru zinām?
Maz,pavisam maz.
It kā kopīgus svētkus svinam,
It kā kopīgas darbdienas.
Dzēsts profils
24. mai 2012. 16:42tūlīt iesprauksies Lauris ar repliku par smida psihotraumējošo iedarbību kā instinktu uz uzvarām...vai kaut kā tā...
tamara m. 24. mai 2012. 16:36Pasakiet,lūdzu,kas m/us ārda,
Pasakiet,lūdzu,kas kopā sien!
No viena nevietā teiktā vārda
Salīst laime kā pļavā siens.
No viena nelaikā šķiebtā smīna
Otra acīs izdzisa smaids.
Gribējās man ,lai cilvēki brīnās,
Gribējās man,lai pazūd naids.
Pussolīti vajag pa labi,
Paliks taciņa tukša - nekas;
Izmijas pretimnācēji abi.
Cik maz mums vajadzīgs, cik maz;
Īstā reizē pateikta vārda,
Īstā vietā smaidīta smaida,'
Neliela soļa, kas nesaspārda,
Sirds, kura veselu mūžību gaida....
Vineta K. 24. mai 2012. 16:33Tikai un vienozimigi,pasi esam vainigi pie savam problemam.Un slikto energiju nesajam sev lidzi.Un izdavajam apkarteiem.Zel bet ta ir.
Dzēsts profils
24. mai 2012. 16:09 tas tiktā, tādā klusumā