Izlijis  dubļains ceļš uz viensētu manu
acīs tumsnēji mākoņi sagūluši
    neizbraucams tas ceļš
           atnāc
    dubļu kurpēs izbrien ceļu pie manis
bērzu un pūpolu zarus nes
kā olīvzariņu knābī
    pa ceļam akmeņus nesvied
    nevienā dārzā
    aizber ar akmeņiem bedres
atnāc pēc ilgajiem lietiem
ļauj man piedzimt par varavīksni
              no tava smaida
/ Irēna Auziņa /
1989
Atslegas vārdi: attiecības38723, pavasaris54
                      Dzēsts   profils
                     31. mar 2012. 16:11Skaisti...un forša dziesma,patīk ļoti....
Kurzemniece E. 30. mar 2012. 23:48Manas domas nezin,kas ir dubļi,tās kā tauriņš no zieda uz ziedu.Uzziedi un būšu arī pie Tevis.
Henrijs L. 30. mar 2012. 19:53dzīve ir kā zebra,melna svītra balta,melna,balta...un beigās vienmēr pakaļa.
Vineta K. 30. mar 2012. 19:26Nekas,jau nemainas.
jautrite b. 30. mar 2012. 19:02Un es Irēnu Auziņu arceros kā meiteni mazu.Bet neizbraucami drīz būs visi ceļi-bedre aiz bedres
                      Dzēsts   profils
                     30. mar 2012. 16:01Viss ir pārejošs - dubļi drīz puķēs saplauks .