Atdusas sārtie alpu vijolīšu  ziedi
Uz galda , kur liekas it kā , viņi sniegā dusētu
Jo  nav  neviena, kas šos maigos ziedus
Noliktu  tur , kur varētu tie dzīvinošo sulu rast.

Pār vaigiem skolotājai sirmai,
Kurai  nevaldāmi līksmo sirds,
Rit  prieka asaras
Ko  neapstādina pat mierinošie vārdi'
Ko saka meitene ,
Kam acīs asaru pērles mirdz.

Tad kādas mīļas rokas
Paņem sārtos ziedus un piekļauj
pie savas  mīlas pilnās sirds.
Un acis , kuras kādreiz sekoja ik katra darbam
Tagad pateicības pilnu skatu velta meitenei.

Ir grūti aizmirst tuvu draugu
Ar kuru daudz ir kopā  dzīves ceļos iets,
Kas  katrā lielā dzīves mirklī
Ir atradis sev vietu drauga sirdī.

/ Dz.B./
1964
          Veltījums pirmajai skolotājai Elzai Ārensei /