Tava projekcija manī 
vārdu cunami raisa.
Tava smarža no Armanī
paceļ mani gaisā.
Tavu lūpu spiedums vējā
manos matos ķeras.
Bet kādēļ mēs tā skrējām,
Sirds vairs neatceras.
Atslegas vārdi: dzeja18355, humors32403, dzīve38631, attiecības38723
                      Dzēsts   profils
                     22. mar 2011. 09:18Skaista izjūtu etīde ...
                      Dzēsts   profils
                     22. mar 2011. 08:44Galvenais pats process , neprasot - kādēļ , par ko ...
                      Dzēsts   profils
                     22. mar 2011. 08:42Jauki, bet būtu vēl labāk, ja izņemtu 1., 2., un 3. komatu , jo tie ir lieki.
                      Dzēsts   profils
                     22. mar 2011. 08:39Un tā mēs skrienam sirdij pukstot taktī,bet kurp,kāpēc,to nezin neviens.....