Gādāšu, gādāšu tev manu Kriksīti,
Importa jaku un importa biksītes;
Tikai vēl pērnvasar saņēmi pasīti,-
Ko gan no Tevis lai tūdaliņ prasītu?
Kādēļ Tu savelc tik muļķīgu smīniņu?
Laikam jau pavairāk sadzēries vīniņu?
Paģiras moka ja nabaga cālīti,-
Te lūk būs aliņš un gurķīši sālīti.
Runā, ka Lidai no Tevis... Ai, rakari,
Slapjš vēl aiz ausīm, bet viņam jau sakari!
Blēņas! Ja padauza viņa vai kaziņa,
Lai tad nu gādā par gaidāmo maziņo.
...Dēliņš mans nestrādās- ļautiņi, maldāties!
Maz vai viņš monsturēts tika pa zaldātiem?
Tagad lai padzīvo vienreiz kā svētdienā,-
Dienišķam šņabītim pietiks un ēdienam!
Kur Tu pa naksniņu, mīļumiņ, klejoji,
Biji pie draugiem vai ballītē dejoji?
Negribi- nesaki, nomāc ja kaunība.
Dzīvo un pricājies, kamēr vēl jaunība!
Piekāvis pilsoni, uzlauzis bodīti?
Tādēļ lai bērnu ar gadiņiem sodītu!?
...Sveiks nu, mans kunkulīt, laimīgu taciņu!
Māmiņa sūtīs uz cietumu paciņas
  
Atslegas vārdi: dzeja18355
                      Dzēsts   profils
                     17. feb 2012. 00:44bērns=cilvēks, cilvēks=personība, personība=neatkarībga 
p.s. kāds sanāks tāds sanāks   
Ingrida X. 16. mar 2011. 19:08Tās-
    nav tās izrunājamās lietas.
Aiz to- blogs bez seguma.
Tas, kas starp tevi un viņiem, saviem cilvēciņiem, vai nu ir, vai- nav.
                      Dzēsts   profils
                     16. mar 2011. 17:57
                      Dzēsts   profils
                     16. mar 2011. 17:54
linda r. 16. mar 2011. 14:43mates sindroms,nevairak
Frēzija v. 16. mar 2011. 13:30Mīlet un izdabāt - divas dažādas lietas.