Balti palagi, maigums un siltums,
Tava smarža, garša, neticams mīļums.
Šīs lietas, kas manas mūzas ik dienu,
Vismaz tās mani sola neatstāt vienu.
No rīta mostos, ievelku elpu,
Sajūtu smaržu, kas piepilda telpu.
Paveros blakus, ko lai vairs saku?
Atrodu tik zemē guļošu kreklu.
Ietinos segā kā rokās reiz tavās,
Jūtu kā slīkstu asarās savās.
Viss, kas apkārt, man saistās ar tevi,
Katrs glāsts un skūpsts, ko maigi man devi.
Es atveru logu un ielaižu vēju,
Bargu, aukstu, asu un spēju.
”Nes prom viņa smaržu, cik ātri vien var,
Un vistālākā koka zaros to kar!”
/dzejoļa autors Estere Vipule/
Atslegas vārdi: Mīlestība34034, Dzīve38615, Attiecības38711
Nu kāpēc tad vēju ... Būtu tinusies smaržās līdz vakaram , mīļoto gaidot ...
man nemaz negribas atvērt logu ,lai vējš aiznes prom to siltumu ,ko mēs viens otram esam devuši ,tas lai pasilda vēl ,un tās kaisles smaržas ,kas telpā virmo ,gribas tak tājās pakavēties ilgāk un ilgāk....
skaisti un miilji!