Es jūs, mīļā, kā bezprātis alku,
Jo pār mani nāk debesu lāsts,
Kas liedz sievieti burvīgi smalku
Mīlēt man, bet tas skumīgs ir stāsts.

Pirms jūs satiku, laimīgs es biju
Tik, cik vientuļnieks laimīgs sev šķiet.
Domu graudus pie pudeles miju
Es ar tiem, kas bij skumji mazliet.

Viņu skumjas es izkliedēt pratu,
No tā priecīgāks palikdams pats.
Laime deva man griezt savu ratu,
Kaut tas nebija apaļš kā rats.

Reiz jūs ienācāt bārā bez steigas,
Kad man slīdēja pār jūsu skats,
Tad es sapratu, ka man ir beigas,
It kā cilpu es sienu sev pats.

Un man sirds tā kā negudra sitās,
Bet kā saka: „Dievs nedeva mums…”
Tagad atrodu sievietēs citās
Es tik to, kas tās atšķir no jums.