
Sens , tik sens - ir tas stāsts ...
...


Visērtāk jau savu aprobežotību (atvainojos!), savu nespēju tikt galā ar savu dzīvi, piespēlēt citiem. Un tāpēc - atkārtošos - man ir sarakstes draugs te, kurš savos jaunajos 70+ sprēgāt sprēgā; man ir Draugs reālajā pasaulē, kurš pārcietis daudz ko, bet - vai esmu no viņa dzirdējusi kaut vienu vienīgu iežēlinošu vārdu? Nē! Arī tad, kad tonna smagumu uzguluši pašam, cenšas sapurināt, uzmundrināt mani!! Un tie ir CILVĒKI, kurus neiespējami nemīlēt un necienīt.
Bet ir jau arī cita suga - kas skaita, ciparo gadus, un rezumē izdara košus! Lai visiem viņiem veicas!!!

Kā jau esmu sapratusi sen : nejaušībās nav nejaušību. Tieši šodien noklausījos interviju ar Gati Caunīti, un... ziniet? tik sīku sajutu savu nevarēšanu un padošanos, brīžam...
(viens kungs izteicās, ka es uzspiežot savus uzskatus... ak D.! - vai domājošam cilvēkam vsp kaut ko var uzspiest?! Jā, mani aizvainoja viņa teiktais..VAI CILVĒKAM, KURŠ DOMĀ, VĒTĪ, ANALIZĒ VSP KKO VAR UZSPIEST??!!.. NĒ! 100 X NĒ!!)


Tu jau zini,ka esmu bijis pie vina,Dali màjas. Bija lietus ,màja: bija ciet un lietus piedevàm bija jau véls. Jàbrauc bija kalnà,migla..Redzéju vina laivu,balti zilu dzeltenu ,bez apsardzes, stàvéja tik,suncis duksis, zvejnieku un skatîjàs uz mani..Bija krastà,ûdenî laiva.Uz laivas bija uzrakstîts vinas vàrds "Gala".

Ja paši piedalāmies, tad ir vēl aizraujošāk...

Ja Maduro kungam ASV pilsoņi apliecina,ne ar strīpiņām,vai rimbulīšiem veikuši signālus un sūtījumus-apstiprinu-dezertēšana.


Cik aizraujosji!


Jo Maduro kunga lietā figurē vienīgi no Venecuēlas Armijas dezertējošās personas.

Jo Mongoļi pārdziedājuši Čingishanu!

Es viņiem neuzticētos,ja jau demonstrējumi apstiprina.

Paldies sveicējiem ! gan blogā , gan vēstulēs - sveica kuri ...
...griežas tālāk karuselis -
par dzīvīti ! ko sauc ...
ik gadiņu - pa gadiņam !
............. piekabinot klāt .

Soli pa solim,nu neatlaidiibu gan var pamaaciities.


Kkādā ziņā, Frēzij, jau maināmies visi. Dažs ārēji redzamāk, dažs- ne tik ļoti.
To, kā ir paiet garām, savas jaunības maximālisma karogu turot augstāk par visu citu, to zinu vairāk, kā labi. Reiz, sen sen atpakaļ, jau teicu, ka tagad, ar savu šībrīža prātu un saprašanu, skrietu pāri tai pļavai, kailām kājām, neatskatoties... Jo man, pāri gravai, tika noraidīti gaismas signāli: "Es skumstu un gaidu", bet man, rau!!!, tolaik svarīgāk likās: ai, gāž lietus, gāž.. nu kur es tādā laikā?!.... Cik daudz kas, iespējams, būtu noticis ar mums savādāk, ja būtu pieticis drosmes izdarīt citas izvēles.. Bet- un to es atkārtoju atkārtošu sev vienmēr!- tad nebūtu tieši šo, tik neatkārtojamo bērnu!!!