Šodien spogulī es satiku pati sevi -
tādu pašu kā dzīvē
un  tomēr citu.
Vairs neredzu  matus,
neredzu uzacu lokus, tikai acis
un lūpu kaktiņos apslēptas
mokas.
- Kas tev  sāp ?-
es vaicāju sev un tad redzu,
tā sega,ko  dvēselei
priekšā
vienmēr un visur mēs
sedzam,
irst un brūk
un dvēsele paliek kaila.
Viņai nav bail,
viņai tikai
sāp -
ka katrā  dienā,
katrā vārdā,
aiz līdzīgas segas slēpies,
kāds to krāpj.

/Mirdza Strautiņa /