Tev nesaprast kā tas ir, būt nesaprastam, vienmēr un visur atstumtam, redzēt kā visiem viss iet no rokas, kā ir, kad nav neviens nekad nav mīlējis, tikai kritizējis; kad visu laiku un visur jūties ne savā šķīvī, ne savā vietā, ne savā izskatā; kad nav ne draugu, ne savas mājas, ne cilvēka kam kaut vai paraudāt uz pleca.... to visu nezinot diezin vai spētu just līdzi galvenai varonei, kura pēc savas būtības nav ļauna... viņa vienkārši izvēlējusies prastākos paņēmienus, lai justos novērtēta, būtu ievērota, jo kā saka - cīņā visi paņēmieni ir labi. Tikai kurš pats tam izgājis cauri spēj iejusties galvenās varones lomā un nobirdināt beigās kādu asaru..

??

instapsihopāte

Rih, kas tā bija par filmu?
sen neesmu raudājusi.

paskatījos filmu pēc kuras apraudājos

Vasilij, pasmējos pēc Tava teksta..  

Normāli, noved cilvēku līdz kliņķim, aizies uz baznīcu, palūgsies un dzīvos tālāk, normāli

Drīksti uzdziedāt:Sobiralsa ja domoi,privjazalsa čjort zamnoi.Dumal ja mužčina?Što za čertovšķina!

hmm.. par ko tagad jautājums??
man laikam virtuāli vieglāk..
man vispār ir grūti palūgt piedošanu, jo  
reti jūtos vainīga.. šī nu būs tā virtuāla atzīšanās..
bet - atzīties grēkos.. manuprāt tik baznīca vajag.. bet tas jau tik katoļiem.
Par saviem runāju ar sevi pati!!! Un sabaru sevi pati!  

Viss jau, Rihard, atkarīgs no situācijas: *kādos grēkos, pirmkārt?; *kam tieši un kāpēc atzīties, otrkārt..