Sākot no šodienas, es esmu neatkarīga, es skatos pasaulē ar savām, nevis citu acīm. Es tiekšos pēc piedzīvojuma, kas apliecina, ka esmu dzīva.
Un tas ir sarežģīti. Kāpēc lai es neraudzītu pēc laimes, ja cilvēki man skaidrojuši, ka tas ir vienīgais pūliņu vērtais mērķis? Kāpēc lai es riskētu iet pa ceļu, pa kuru neviens neuzdrošinās iet?
Galu galā - kas ir laime?
Mīlestība, man atbild. Bet mīlestība nesniedz laimi un nekad nav sniegusi. Gluži otrādi, mīlestība - tas ir pastāvīgs darbs, nemiers, kaujas lauks, negulētas naktis, kurās tu nepārtraukti uzdod jautājumu, vai es rīkojos pareizi!? Īsta mīlestība sastāv no sakāpinātas jūsmas un agonijas.
Tātad miers. Miers? Ja paskatāmies uz Māti, viņa nepazīst mieru. Ziema cīnās ar vasaru, saule un mēness nekad nesatiekas, tīģeris vajā cilvēku, kas baidās no suņa, kurš vajā kaķi, kas vajā peli, kura baidās no cilvēka.
Laime ir nauda. Labi! Bet tad jau visi cilvēki, kam tās ir gana, lai dzīvo pēc sirds patikas, varētu pārstāt iet uz darbu. Bet viņi turpina darboties vēl rosīgāk nekā iepriekš, it kā baidītos visu pazaudēt. Nauda piesaista naudu, tā ir taisnība. Nabadzība var atnest nelaimi, bet bagātība ne vienmēr dara laimīgu. Ilgu laiku savā dzīvē es meklēju laimi, bet tagad man vajag tikai prieku. Ar prieku ir tāpat kā ar seksu - tas sākas un beidzas. Es gribu baudīt. Es gribu būt apmierināta, - bet laime? Es vairs nekritīšu šajās lamatās...

-*-*-*-*-*-*-*-*-

It kā piekrītu visam rakstītam, bet kaut kas iekšēji arī pretojas. Bet tomēr visvairāk piesaistīja - Es gribu baudīt. Es gribu būt apmierināta, - bet laime? Es vairs nekritīšu šajās lamatās...
Es pārfrāzēšu - Es baudu. Es esmu apmierināta, - bet laime!? Tā ir utopiska ilūzija. Tā nav priekš manis. - un piebildīšu turpinot: - Es dzīvoju sev par prieku un baudu dzīvi!