tas bija sen

Tava adrese un kods-tas pats-nav mainits

Jauna,un tada pasa veida-ne savadak-savadak tev palidzet nevaru

Greizsirdiga....Viss nav Zaudets To pasu...

mīļais mans vasilij-tu esi mans visdārgākais ...tu vienmēr lielījies-cik jaukas tavas IelasMeitas...cik praktiski pielietojamas-bet es-nu ko es-savā flaneļa halātiņā es pat nemēģinu skriet līdzi tavām mirkļa iegribām-esmu klasicisma-sirreālisma būtne.

pils...pilīte-ar tornīšiem smailiem...tur dzīvo-sabiedrības etaloni...un tāpēc Anglija, ne Zviedrija...ne Dānija neatsakās-tos uzturēt spēkā!...mainās valdības un sabiedriskās domas tiek vadītas...bet tie-paliek-tie ir Svētie-visos laikos....un nevajag apvainoties, ka šķirti no valsts pārvaldes..tāpat, kā baznīcas-no valsts struktūras

Bloke!Bloke!Tiksu vienalga klat Tavam dupsukam

Un ka Tu butu To iedomajusies-bez pilieniem?

Teicu-Jauna-Skaista...

savādi-visvairāk piņķerējoties tieši taisnie mati..cirtainie-savijas ...
smilšu pulkstenis reiz bēra rīta agrumā-garīgo darbu...tas nepacietīgi trinās līdz savai stundai...un tad-paspruka vaļā-tagad-pulksteni dzīve apgrieza otrādi-no rīta-viss ko tu vēlies...kā suņuks izskrienies...un tad-rāms-baudi-garīgo...
ja jūras vējš ir sāļš-tas piesaista ūdeni-slāpes neremdināmas...un esi piedzēries kā alus muca stīpām spriegotā-lai nepārsprāgsti no sava-klunkš!...un putas-sarūgušās...bērniem...pilnus traukus pildiet...jo slapjuma tur tik maz...ja kāds pacietīgi savu glāzi tur un skatās-lacējos-un pārmet paskatījies savā...nosēdušos putu traukā-tu mums tikai pilīti devi!

Nez kā tas iedomu tēls izlasīs šo...tik ēteriski aizplivināsies uz sapņu pili , kamēr sienas pulkstenis savu Tik -Tak te skandē

Vina ir-jauna,skaista,burviga un rupiga bernu mamma

Fejai Dienai acis zilas,
Feja Nakts tik melna šķiet,
Bet tām abām sirdis labas,
Tās nevienu neaiztiek.

Tad, kad visi noguruši,
Saldus sapņus skatīt iet,
Feja Nakts steidz izlaist matus,
Ko no rītiem astē sien.

Pļavā lasa jāņtārpiņus
Un kā sprādzes matos sprauž,
Uzkar kaklā zelta ripu,
Ko pa dienu pele grauž.

Diena, mostoties no miega,
Matus skalo strautiņā,
Pasniedz vējam kamoliņu,
Lai to uznes augstumā.

Pāri laukiem, pāri mežiem
Kamoliņu vējiņš griež,
Dzīparus sien bērzu zariem,
Pļavās zelta plūksnas sviež.

Kamoliņš rit garu ceļu,
Tādu arī feja veic...
Tik, kad Nakts tiem pārklāj segu,
Māsa Diena dusēt steidz.
// Aijassmaids //  --- no neta

paldies,gleznotāj