Ko jūlija siltajos vakara mijkrēšļos
Ezers slēpj ietītu miglas plīvurā
Un saudzīgi šūpo līganos viļņos?
Es nakti palieku nomodā,
Klausos meldru un niedru čukstos.
Bet nakts ir ezera sabiedrotā
Un vienalga cik ilgi es tā skatos,
Neuzzinu, kas ezeram slēpjams, kas sargājams.
Jau saule rotājas dziļajos ūdeņos
Un es atkal stāvu ezera krastā,
Aizturu elpu un jūsmīgi brīnumā skatos.
Aiz meldrāja, zilajā ezera plaukstā
Ūdensroze tik balta saules spožajos staros.
Ezers aiz lepnuma tik rāms šajā rītā,
Lai netraucētu ziedam spoguļoties ūdeņos savos.
Zied balta ūdensroze aizvējā
Un ezers laimīgs par šo rotu loloto, košo.
15.02.2013.           /Ligita Deviķe/