tad saimnieks viņu samin....bet viņš atkal izlien- sīksta tā ēna...

ēna par saimnieku diez vai uztraucas...-par Sevi tikai dienvidū, kad saule taisni virs galvas...

Pilnīgi nekādas...un ja nav jēgas, viņš pats pakārsies...

Visi baidās, pat ēnas...jo ja nav saimnieka, nav arī ēnas...

tad nav jēga viņu kārt...

...gars...paliek un iemiesojas citos...mūžīgais Kukū- kalnietis...tāpēc nebaidās...

Mēs redzēim ēnu uz ēnas...šaurās diafragmas rezultātā...

Viņš ir ēna, kas izvēlas saimnieku...uzticīgs, bet reizēm tomēr nomaina saimnieku, varbūt tad kad to pakar....

ēnu uz ēnas....

kukkū esot ēna....nez no kura.......

Pilnīgi cits...viņam tikai viens zars...jo vairāk nav nepiecieāms...

un tas jau pavisam cits pakaramais...ar septīto zaru redzamais...

To kas rada ēnu, pakārs uz tā zara, kas rada ēnu...

Septītais- liktens...visu galu beigas.... ...bet līdz tam- ļoti tālu...

...man liekas, viņam nav vietas uz pakaramā....lai staigā brīvs.

Ēnu nepakārs   ..

Vai atžirgs tagad nav savrīgi...tagad svarīgi ir seši un vēl viens zars...

Es tak teicu...daudz nianses visu mīkstina...v-arbūt vispār kukū nekārs...

vispār tas blakus stabs varētu būt - citiem- biedināšanai...