Gādāšu, gādāšu tev manu Kriksīti,
Importa jaku un importa biksītes;
Tikai vēl pērnvasar saņēmi pasīti,-
Ko gan no Tevis lai tūdaliņ prasītu?
Kādēļ Tu savelc tik muļķīgu smīniņu?
Laikam jau pavairāk sadzēries vīniņu?
Paģiras moka ja nabaga cālīti,-
Te lūk būs aliņš un gurķīši sālīti.
Runā, ka Lidai no Tevis... Ai, rakari,
Slapjš vēl aiz ausīm, bet viņam jau sakari!
Blēņas! Ja padauza viņa vai kaziņa,
Lai tad nu gādā par gaidāmo maziņo.
...Dēliņš mans nestrādās- ļautiņi, maldāties!
Maz vai viņš monsturēts tika pa zaldātiem?
Tagad lai padzīvo vienreiz kā svētdienā,-
Dienišķam šņabītim pietiks un ēdienam!
Kur Tu pa naksniņu, mīļumiņ, klejoji,
Biji pie draugiem vai ballītē dejoji?
Negribi- nesaki, nomāc ja kaunība.
Dzīvo un pricājies, kamēr vēl jaunība!
Piekāvis pilsoni, uzlauzis bodīti?
Tādēļ lai bērnu ar gadiņiem sodītu!?
...Sveiks nu, mans kunkulīt, laimīgu taciņu!
Māmiņa sūtīs uz cietumu paciņas
Ключевые слова: dzeja18355
Удалённый пользователь
17 февраля 2012 00:44bērns=cilvēks, cilvēks=personība, personība=neatkarībga
p.s. kāds sanāks tāds sanāks
Ingrida X. 16 марта 2011 19:08Tās-
nav tās izrunājamās lietas.
Aiz to- blogs bez seguma.
Tas, kas starp tevi un viņiem, saviem cilvēciņiem, vai nu ir, vai- nav.
Удалённый пользователь
16 марта 2011 17:57
Удалённый пользователь
16 марта 2011 17:54
linda r. 16 марта 2011 14:43mates sindroms,nevairak
Frēzija v. 16 марта 2011 13:30Mīlet un izdabāt - divas dažādas lietas.