Bērnībā cepu mammai no rīta karstmaizes un viņa gulēja gulta un nenāca uz virtuvi, kamēr es pa kluso ( man tā šķita, ka pa kluso) saimniekoju un izskatījās ļoti pārsteigta, kad aicināju viņu uz brokastīm. .

Pat ļoti,žēl tik ka ne visām tas ir lemts!

mazdēls vakar pašā vakarā atsūtīja apsveikumu Draugos lv.
Labrīt! un nevīstošas puķes. Jo gribēja pirmais apsveikt  un baidījās nogulēt...

Sirsnīgs stāsts. Es glabāju visus apsvekumus, ko manējie man ir sazīmējuši... un reizēm pārcilāju, jauki ir, ja Tavs bērns Tev kaut ko uzzīmē.

Skolas laikā ,kad paši gatavojām apsveikumus tajā laikā vēl 8 martā.

...9. mēnešus glabāju Noslēpumu...un Tad -ieraudzīju...      ...vismīļāko dāvanu- bērniņu...

Man nav  tās laimes.  

Kad jau pieauguši bērni,kas aizgājuši no mājām pasaka:''Mēs tevi ļoti mīlam,tu esi vis foršākā mamma!"
Man vienmēr vis mīļākās ir bijušas dāvaniņas, kuras ir tapušas ar pašu rokām ,kurās ir ieguldīts bērnu sirdssiltums,nevis tās ko simboliski nopēr veikalā,lai tikai būtu.

Jā tas tad bija ļoti jauki un no sirds dāvātas,tagad pa telefonu vai citā veidā,bet ko darīsi laiks iet uz priekšu un viss kas mainās!

Žēl,ka neesmu mamma,man tie mirkļi iet garam...    

Būt mammai ir vienreizēji labi !

Man,bija viss jaukakais tas ka mana meitina pecina neapsveica maminas diena.Ta vienkarsi,ka bija piemirsusi ka tada visspar ir.

Vīrs atbrauca no darba, nāk pie manis ar lielu ziedu pušķi, dod buču un mīļi sveic Māmiņas dienā. No puķēm es, protams, neatteicos, bet nobrīdināju, ka mamma es viņam tomēr neesmu un nekad nebūšu. Vīrs uz brīdi maķenīt apmulsa (apstulba?), un tad izskanēja jautājums - "BET KĀPĒC NĒ?"

Mammas prieks,par nelielu dāvaniņu!

Bet mans mīļais bērns uzrakstīja kartiņā šādus vārdus, kur man pat izsprāga asaras:Tikai mamma mūs nēsā visu savu dzīvi! 9 mēnešus savā vēderā, līdz 3 gadiem uz rokām un visu atlikušo dzīvi savā sirdī! Cik patiesi vārdi!!!