Esmu psihologs.
1. variants - cilvēki skatās ar aizdomām un cenšas visu izdarīt pēc iespējas "pareizāk".
2. variants - sāk izkratīt sirdi.
Jā! Amigos! Izskatās, ka arī šeit mēs esam no dažādām planētām.
Atslegas vārdi: darbs5610, dzīve38615, attiecības38711, psihologgija1
nekā neietekmē.
Diemžēl sēžu mājās.
Ārpus darba nekā.
Otrais variants.Zinu daudz likteņstāstus,žēl.ka nemāku tā skaisti literāri izteikties
Arii paardeveejam biezhi vien gadaas savaa briivajaa laikaa "apkalpot"savus pastaaviigos pirceejus pavisam ne tajaa bodee,kas ir vinja darba vieta...
Ne tikai ietekmē. Bet stabili grauj. Psihiatrija, ja tai tā īsti nododas, no tevis pāri neatstāj praktiski neko. Esi citu bēdēs, nelaimēs un slimībā. Par to saņemot vien grašus. Ko tad darīt? Pamest kādu nelaimē? Var jau. Bet...
nē.
Nu, ir visādi. Bieži vien darbā, dāsni dāvājot mīlestību svešiem bērniem, attopies, ka personīgie- piemirsti....bet vajadzēja taču pieteikt ārsta vizīti, vajadzēja...vajadzēja...un tā joprojām.
Attiecību pamatam ģimenē jābūt stipram. Jo prom no darba nevaru aiziet arī mājās esot, neprotu pilnībā atslēgties.... Varbūt tāpēc, ka tas ir fanātisks mīlestības darbs?
Normāli ir ja cilvēks pats tiek galā ar savām lietām un neietekmējas no psihologa būšanas,jo pat ja pie tā griežas,vai tad paliek labāk un problēma atrisinas,ne taču.
Diemžēl, reizēm jā, jo kā saka cilvēki no malas, ka man uz pieres esot uzrakstīts, ka esmu skolotāja.
MAN IR DARBS ,BET NAV ATTIECĪBU JAU NO 2007G SĀKUMU.BET DZĪVOJU ATMIŅAS, KURAS NEVAR NEVIENS ATŅEMT,VARBŪT VEL VISS PRIEKŠĀ.....