SIEVIETĒM
Kāpēc cilvēki melo? Reāli stāsti (9)

13.aprīlis 2010  14:17      
Melot ir slikti, bet tik kārdinoši. It īpaši, ja izvēlies «labos» melus. Kam gan no tā kļūst sliktāk, ja mazliet skaisti sameloju, toties saglabāju labas attiecības ar savu vīrieti, ar savām draudzenēm, ar savu māti?

Kāpēc cilvēki melo? Reāli stāsti
Meloju par mīļāko, lai viņu nesāpinātu!
Juta (45), reklāmas speciāliste: «Mēs strādājām kopā pie viena projekta – es, mans vīrs un VIŅŠ, brīvs vīrietis, kurš katrai sievietei bija gatavs piedāvāt regulāras attiecības, bet tikai uz diviem gadiem... Projekts paredzēja arī darba braucienus ārpus Latvijas. Tā man iznāca braukt divatā ar VIŅU. Sākumā tas bija nevainīgs flirts, līdz abi pārgulējām. Lieki piebilst, ka savus sānsoļus no apkārtējiem rūpīgi slēpām un bijām diezgan pārliecināti, ka mums izdodas.

Biju kā spārnos, apziņa, ka mani joprojām iekāro, bija tik salda, ka mans saprāts aizmiglojās... Bet tās bija tikai dažas reizes, ko par vētrainu mīlas dēku pat nenosaukt. Abi nospriedām, ka nav jēgas turpināt: es tomēr esmu precējusies, tāpēc labāk aizmirsīsim, ka kas tāds vispār bijis.
Taču darba ziņā bijām tik veiksmīgi sastrādājušies, ka vēlāk trijatā pat nodibinājām savu uzņēmumu.

Līdz vienā brīdī VIŅŠ mūs pamatīgi «uzmeta» – «kasi izņēma tukšu» un aizlaidās. Reāli mūs apzaga. Un tad piedzīvoju vakaru, ko joprojām nespēju aizmirst. Abi ar vīru gatavojām vakariņas, pārrunājām šokējošo notikumu. Griezu uz dēlīša šampinjonus, līdz vīrs pēkšņi teica: «Nu drausmīgi tomēr, ka tu ar VIŅU pārgulēji.» Es jutu, kā viņš, ieurbies manī, gaida, kas notiks ar manu seju. Kā reaģēšu.

Sakopoju visus spēkus un teicu: «Zini, pati bieži par to domāju. Ja man būtu paslīdējusi kāja, laikam tagad būtu pakārusies.» To teicu ar tādu pārliecību! Biju tā sakoncentrējusies, ka pat balss nenotrīcēja.

Par savu «dienesta romāniņu» biju izstāstījusi draudzenei, un viņa toreiz teica – lai kas arī notiktu, tu NEKAD nedrīksti vīram atzīties. Viņas mīļākais teiciens bija frāze – pat tad, ja vīrs tevi pieķer gultā ar citu, tev vienalga jābļauj – «iekšā vēl nebija». Varu savai draudzenei tikai pateikties par šo vērtīgo padomu. Man nevienu brīdi nav bijis kauns, ka meloju. Nekad! Jo es vīrieti pasargāju. Protams, šie meli nav forši, bet es vīram radīju pārliecību, ka nekā nav bijis.

Nu jau esam šķīrušies. Un arī šķiroties klusībā sevi uzslavēju – kāda gudriniece gan biju. Zinu, ka daudzi šādos brīžos piemin viens otra grēkus teju no pasaules radīšanas brīža, bet mums tas gāja secen. To, kāda grēkāze patiesībā esmu, no mums abiem zināju tikai es.»
ŠODIEN TOPĀ LASĪTĀKĀS APSPRIESTĀKĀS JAUNĀKĀS
1Dziesmu svētku gājiens atcelts, bet dalībnieki tajā piedalās brīvprātīgi(165)
2Imanta Kalniņa brālis Viks par Imku: "Tas ir prātam neaptverami"(341)
3Mežaparka estrādē ģībst bērni; ģenerālmēģinājums ir pārtraukts(85)
4Vētrainas dejas un romantika smiltīs. Aizvadīta Liepājas pludmales festivāla pirmā diena. FOTO(27)
5Ārsti teica: mirs vai nu māte, vai bērni. Kā sieviete "izcīnīja" savu dvīnīšu dzīvību. FOTO(2)
Meloju, jo gribas jaunus zābaciņus
Solvita (36), personāla atlases speciāliste: «Draudzenes par mani smejas, ka es pat tirgus būdiņā māku nopirkt apģērbu, kas izskatās kā no nez kāda veikala skatloga, un man nekad mugurā nebūs divas reizes viena un tā paša tērpa. Zināmā mērā viņām taisnība – pucēties man patīk, un ne jau visam mugurā jābūt ar „brendu”.  Ja arī uzvelku to pašu žaketi, man zem tās būs cita kleita, un, ja tā pati kleita, tad ar citu brošu vai žabo!

(Smejas.)  Drēbes ir mana vājība, ko mans vīrs diemžēl nespēj saprast. Protams, kā jau gudra sieviete viņam neatklāju, cik patiesībā pelnu. Tikai čīkstu – cik maz man naudas (smejas), un viņam neatliek nekas cits, kā mani finansiāli mazliet atbalstīt. Kārtējo reizi, kad mani nervi atkal nav izturējuši un es no veikala nesu mājās superīgākos zābakus par 100 latiem, jau prātā pārlieku visus iespējamos variantus, kur tos būtu varējusi dabūt.

Jo katru reizi ir viens un tas pats: «Tev atkal jauni zābaki?» Un tad braši saku: «Nē, taču! Dina, mana draudzene, atdeva man savus vecos!» vai arī «Iemainīju savu ādas jaciņu pret Dinas zābakiem.» Katrreiz, izdarot šādu «gājienu», nebeidzu vien domāt, kā viņš jūtas kā vīrietis, ja viņa sieva iemaina drēbes vai pieņem lietas no savas draudzenes? Ka neesmu spējīga nopirkt sev cienīgus zābakus?

Bet patiesību negribu teikt, jo zinu, ka tad viņš teiks: «Ko man katru rītu prasi te – desmit latus, te – divdesmit, ja pati pērc TĀDUS zābakus?» Bet gribas taču zābaciņus! Tāpēc turpinu melot, saku, ka nopirku izpārdošanā par desmit latiem, kaut esmu pusi algas atdevusi!» Turklāt, kad zvana vīrs, nekad nesaku, ka esmu veikalā. Lai tikai viņš lieki nestreso, ka atkal iztērēšu naudu.»

Melot, kamēr vien dzīvo
Godīgi sakot, tu pat iedomāties nespēj, kā būtu, ja šajā pasaulē viss būtu īsti, godīgi un bez meliem. Turklāt katrs melo par ko citu (kaut tavs garīgums kalpo par līdzsvaru, kas ļauj tev nemelot).
Pastāv tikai divi veidi, kā izpaužas meli.

Pirmais veids – patiesības noklusēšana („obman” un „polupravda”). Tā ir taisnība ar melu piegaršu, melošana ar flirtu, ar spēlēšanu, ar vieglumu un bez atbildības. Šajos melos tu varētu arī maldīties, jo dažreiz esi pārliecināta, ka zini, kā ir īstenībā, un to pasniedz kā taisnību. Puspatiesības teikšana laikam gan vienīgā varētu atbilst «labajiem» meliem. Tomēr, ja tev pašai nepatīk, ka tu melo, diezin vai tev vajadzētu sevi par to nosodīt. Tas nav risinājums! Risinājums ir tikai viens – nemelot.

Otrs veids, kā tu melo, ir patiesības sagrozīšana („lož”). Tas ir tad, kad kāds notriec ar savu automašīnu gājēju un aizbēg no notikuma vietas, apgalvojot, ka ar šo mašīnu nemaz nebrauc. Tie ir klaji meli, jo notiek arī fiziskajā līmenī.
Neuzticība arī ir lieli meli, kas sagandē dzīvi. Patiesībā meli ir tiešā veidā saistīti ar grēku. Ja cilvēks pārkāpj baušļus, tā zināmā mērā arī ir melošana, tikai savai dvēselei, savai būtībai. Tāpat kā tad, ja melojot mēģini mainīt realitāti pēc sava prāta, jo tas arī ir pirmais grēks – lepnība. Jo esi, lūk, iedomājusies, ka vari mainīt pasauli.
Ja spēj dzīvot ar apziņu, ka melo, ka neesi pret otru godīga, atklāta un patiesa, kaut tie būtu tikai 0,000001%, tad varbūt arī viss ir kārtībā.
Tu gan netici, ka var nodzīvot dzīvi nemelojot, tāpat kā netici, ka tad, kad nomirsi un stāvēsi Dieva priekšā, tev par visu nebūs jābūt atbildīgai. Arī par tiem zābaciņiem, par kuriem sameloji vīram, Dievam būs jāpasaka, kāpēc to izdarīji. Ja esi gatava tur, augšā, par visu samaksāt, tad arī vari samaksāt par zābaciņiem.

Nespēju pateikt taisnību
Zanda (31), datormāksliniece: «Mēs turamies kopā piecas draudzenes, un tikai vienai no mums ir pastāvīgas attiecības vairāku gadu garumā. Mūsu acīs viņa ir īsta veiksminiece. Taču pēkšņi uzzinājām, ka viņai uzradies pielūdzējs. Meitene, drošību mīlot, ne tuvu nav gatava atteikties no tā, kas ir, kamēr nav droša, ka ar to otru kas sanāks. Tāpēc savu tagadējo vīrieti, tā teikt, joprojām tur pavadā.

Godīgi sakot, neko vairāk par šo faktu arī nezināju, jo dienā, kad viņa atrādīja mums savu jauno mīlu, es vienīgā netiku. Taču draudzenes draugs nez kāpēc izvēlējās tieši mani, lai piezvanītu un to pajautātu. Šausmās sastingu. Nevarēju pat muti atvērt, kur nu parunāt! «Nuja, kāpēc gan lai tu ko zinātu...» viņš noteica, un man bija izdevība viņa secinājumu vienkārši apstiprināt, un nebija jādomā melot vai teikt taisnību. Laikam vīriešiem tiešām pietiek ar mazumiņu, lai noticētu, ka viņus nekrāpj. Ar jauno puisi draudzenei tā arī nekas nesanāca, un ar ilggadējo draugu viņi joprojām ir laimīgi kopā.»

Nezinu, kā citādi pateikt – nē!
Zane (25), skolotāja: «Man ir skolas laika draudzene, kas joprojām dzīvo mūsu dzimtajā mazpilsētiņā. Viņas draugs mācās neklātienē, un dažkārt brīvdienās uz Rīgu kopā ar viņu atbrauc arī draudzene, jo viņai tā ir ērti. Kamēr viņš lekcijās, tikmēr mēs abas klīstam pa veikaliem, gatavojam pie manis ēst... Tā ir ciemošanās visas dienas garumā, diezgan nogurdinoša. Kad lekcijas beidzas, draugs ar mašīnu atbrauc pēc viņas, un abi dodas mājup.

Arī šajās brīvdienās atskanēja telefona zvans: «Čau! Ko dari? Kādi plāni? Braucu pie tevis!» Tikai ne to! Biju ieplānojusi šo dienu tikai sev. Gribēju mazliet piekārtot māju, nesteidzīgi uzcept brokastu omleti, ja būs noskaņojums – vēlāk aizbraukt līdz jūrai pastaigāties, ja nē – palīst zem segas un ko palasīt. Savus skaistos un nesteidzīgos plānus nebiju gatava upurēt viņas dēļ. Tāpēc, kaut biju jau pamodusies, draudzenei teicu, ka guļu.

Un lai arī man nebija nekādu īpašo plānu, sameloju, sakot, ka man jābrauc pie draudzenes, ka jau sen šo randiņu esam sarunājušas. «Nu labi, tad izdomāšu ko citu!» draudzene bija vīlusies un nolika klausuli.
Es patiesi arī uzcepu omleti, noslaucīju putekļus, ieliku mazgāties drēbes. Piezvanīju draudzenei, ar kuru šad tad kopā dodamies uz jūru, un abas arī aizbraucām. Tā ka gluži samelots nebija (iesmejas). Nejutos ne vainīga, ne slikta!

It kā jau droši vien pareizāk būtu bijis viņai teikt: «Nē, man šai dienai ir savi plāni, kurus negribu mainīt», bet negribas viņu sāpināt. Turklāt, ja godīgi būtu pateikusi: «Es šodien tīrīšu māju, jo «ieviesies» pamatīgs „bardaciņš” un es negribu, lai kāds to redz, viņa, simts punkti, būtu atbildējusi – tas nekas! Un tad mana atkal pienākuma pēc būtu jādomā, kā viņu dienas garumā izklaidēt, ko dot ēst... Bet to es negribu! Tāpēc labāk sameloju. Nevienam taču no tā sliktāk nepalika.»

Mammai meloju joprojām
Žanna (31), projektu vadītāja: «Kad mamma jautā, kā man klājas, mana standarta atbilde ir – viss kārtībā, paēdusi esmu, svars nemainās, visus rēķinus apmaksāju.  Mamma joprojām nezina, cik nopelnu. Tieši tā viņa nekad to nav prasījusi, un es arī nestāstu. Ja viņas alga laukos ir 150 latu, tad ikviena summa, kas pārsniedz 300 latu, viņas ausīm izklausīsies kā «baigā  nauda», par kuru cilvēks var dzīvot zili zaļi.

Viņa gan saprot, ka atšķirībā no laukiem dzīve Rīgā ir dārgāka, bet arī mana mamma nav izņēmums tajā ziņā, ka gribot negribot cilvēki ar maziem ienākumiem skatās ar zināmu skaudību uz tiem, kam vairāk. Es taču dzirdu, kā viņa saka – darbā kolēģei ir par 20 latiem vairāk, jo viņas apgādībā ir bērni, viņai mazāk „atvelk”. Man arī gribētos vairāk. Tāpēc, ja esmu nopirkusi zābakus par 50 latiem, viņai saku, ka zābaki maksā 30. Jo mana mamma zābakus pērk par 20 latiem vai vispār par piecīti „humpalās”.

Patiesību slēpju, ne jau baidoties, ka mamma varētu man pārmest, ka izšķērdīgi dzīvoju vai pietiekami daudz viņai nepalīdzu. Tas nav mammas raksturā. Vienkārši mana iekšējā sajūta teic, ka mana finansiālā situācija attiecas tikai uz mani. Es tāpat mammai naudas ziņā palīdzu tik, cik varu. Un viņa man katrreiz vaicā, vai neesmu atdevusi pēdējo? Bet, ja viņa uzzinātu, ka varu atļauties zābakus par 50 latiem, viņu ar «ātrajiem» būtu jāved uz slimnīcu.

Viņa knapinās, kā māk, jo ir taču jāpērk malka un tā jāsazāģē, jāuzar zeme, vēl arī jāpaēd un jāapģērbjas. Nedod Dievs, ja mājās kaut kas salūst un ir vēl jāremontē… Reizēm mani pārņem tāda nelaba sajūta, ka varbūt nav pareizi, ka slēpju no mammas īsto realitāti. Bet apzinos arī to, ka nevaru staigāt kā plukata, jo nestrādāju jau noliktavā. Eju pie friziera, pie manikīra, uz kino, teātri, pērku grāmatas, vismaz reizi gadā ilgojos kaut kur aizbraukt...

Un tajā pašā laikā neesmu miljonāre, kas var atļauties somiņu par 10 000 latu. Es līdzīgi kā mana mamma nevaru atļauties vairāk, nekā varu. Tā cīnos ar savu vainas sajūtu, kaut patiesībā mammai meloju tikai tāpēc, lai visiem būtu vieglāk.»

Draudzenei to labāk nezināt!
Ilona (30), mārketinga vadītāja: «Draudzenei bija ilgstošas attiecības, kaut, godīgi sakot – man viņas lieliskais pat ļoooti nepatika. Kad sanāca būt kopā, vienmēr pamanīju, ka viņš orientēts tikai uz sevi. Visam vajadzēja notikt tā, kā viņš gribēja. Manas draudzenes vēlmes viņam neko nenozīmēja. Tā kā mums ir kopīgs draugu loks, tad nereti, kad ar draudzenēm devāmies izklaidēties, manīju viņu vienu atpūšamies ar draugiem krogā vai klubiņā.

Diezgan pretīgi bija redzēt, kā viņš sasmaidās ar svešām meitenēm. Bet ne jau man ar šādu vīrieti jādzīvo kopā. Klusībā brīnījos, kā draudzene viņu var paciest? Tā turpinājās, līdz vienu vakaru viņa zvanīja un teica: «Viss. Cauri. Es izliku viņu aiz durvīm!» Sen jau bija laiks, nodomāju, bet neteicu. «Iedomājies, prasīju, lai rītvakar viņš atbrauc ātrāk mājās, jo man vajadzēja mašīnu, bet viņš man iesita, lai turu muti un nejaucos viņa darīšanās.

Izrādās, viņš ar draugiem sarunājis „tusiņu”. Tas nu bija par daudz!» Kamēr mana draudzene sēdēja mājās un mirka pārdzīvojumu asarās, viņas lieliskais aizvainots visiem stāstīja, cik nelietīgi «tā maita» ar viņu izrīkojusies. Taču kronis visam bija viņa telefona zvans man, lai  pateiktu, cik patiesībā esmu forša un interesanta. Viņš mani aicināja uz randiņu!

Vēl visādi mēģināja iedrošināt, ka mana draudzene par mūsu attiecībām neko neuzzinās. Protams, es nekur negāju. Un arī par šo piedāvājumu draudzenei neko nestāstīju, kaut viņa šad tad ir apjautājusies, vai nezinu, kā klājas Guntim. Viņa jau tāpat pārdzīvoja šķiršanos, man negribējās viņu lieki sāpināt.»  

Ja nemelošu, cietīsim mēs visi
Anna (35) mājsaimniece: «Mans vīrs atstāj labu iespaidu. Kā nu ne? Asprātīgs, jautrs, vienmēr uzvalkā, buktētām biksēm, ar labām manierēm un naudu... Biznesa cilvēks. Es laikam esmu vienīgā, kas redz šīs medaļas otru pusi – kluso dzērāju. Citiem šķiet – viņš taču iedzer tikai kompānijā, bet neviens jau neredz, ka, atnākot mājās, dzeršana turpinās. Jo alkohols, lūk, ir vienīgais, ar kura palīdzību viņš spēj atbrīvoties no stresa.

Cik reižu nav bijis tā, ka zvana viņa biznesa partneri un prasa, kur mans vīrs? Viņš nav ieradies uz svarīgu tikšanos, sapulci, biznesa vakariņām, kaut kur aizlidojis, aizbraucis... Un es katrreiz kā tāda muļķīte plikšķinu pie telefona acis un stāstu, ka viņš ir slims, slikti jūtas, ka pašlaik viņa nav mājās, varbūt aizmirsis. Laikam mana sievišķīgi nevainīgā balstiņa spēj pārliecināt visus. Kādreiz domāju – pie velna! Apnicis mūždien melot, risināt viņa problēmas, lai pats tiek galā!

Pateikšu vienreiz, kā ir – piedzēries guļ, tāpēc nevar aiziet uz tikšanos. Bet tad atkal padomāju: un kāds man pašai no tā labums? Partneri patrieks viņu no biznesa, naudas nebūs, kā mēs dzīvosim? Tāpēc turpinu vien melot.»

Kauns no draudzenēm!
Kristīne (29) grāmatvede: «Pie draudzenēm uz mājas ballītēm dodos jau ar sagatavotu tekstu: «Sveicieni jums visiem no mana vīra! Diemžēl viņam svarīgas darīšanas, tāpēc nabadziņš netika.» Patiesība ir tāda, ka nekādu tikšanos nav, viņam vienkārši riebjas mani draugi, balles... Viss riebjas. Viņš vienkārši izvēlas mājās gulēt uz dīvāna un blenzt televizorā. Skatos, kā citas ar savām otrajām pusītēm – abi saposušies, ar visiem papļāpā, vēl kādu deju soli uzrauj.

Bet es mūždien viena. «Ko tad tu atkal viena? Kāpēc tavējais neatnāca?»  Un tad es saku: «No darba zvanīja, nekādi netiek – svarīga sapulce. Lika visus mīļi sveicināt! Ja laikus beigsies, varbūt arī atbrauks.» Man ir kauns no draudzenēm, tāpēc arī meloju.»

Kāpēc cilvēki melo? Reāli stāsti
Viss par meliem. Konsultē psihoterapeite Lilija Reinholde
Meli ir un paliek meli, un to dalījums  «labajos» un  «sliktajos» ir katra paša ziņā.  Melu psiholoģijā pastāv zināms iedalījums, vienīgi latviešu valodā tos nevar izteikt tik precīzi kā, piemēram, krievu valodā, kur ir „lož”, „obman” un „polupravda”.

Vispirms būtu jāsaprot, ka meli jebkurā gadījumā norāda, ka cilvēks negrib vai nav gatavs dzīvot realitātē un būt patiess. Cilvēkam ir vieglāk realitāti mainīt vai arī pasniegt tādu, kādu to grib pats. Proti, samelot.

Ir milzu atšķirība, vai melo sieviete, vai vīrietis. Mēs, sievietes, melus uztveram vieglāk un visbiežāk uzskatām, ka nav jau nekas slikts, ja pateiksim pusi taisnības. Zināmā mērā tas ir kā flirts vai arī to saistām ar savu noslēpumainību.
Savukārt, kad melo vīrieši, viņi to dara „pa lielam”. Viņu nepatiesības saistītas ar reālām situācijām un notikumiem, rīcību.

Viņi nemelo kā sievietes – sievišķīgi un pavirši.
Iespējams, sievietei, ja viņu pieķer melos, ir pat vieglāk savus melus «noturēt», jo viņa spēj izlocīties un atrast risinājumu. Bet jautājums vienalga paliek –  kāpēc to daru? Un vai esmu gatava sekām, kas var iestāsies?

Kad sieviete melo vīrietim un vīrietis – sievietei
Sievietes bieži sūdzas, ka vīrieši viņām melo. Tad jāsāk domāt, kas notiek attiecībās?  Ja ir meli, vienmēr ir divi cilvēki – viens, kurš melo, un otrs, kurš ļauj sev to darīt. Tad vajadzētu padomāt, kāpēc viņš man nesaka patiesību? Kas notiek ar mani, ka ļauju sev melot? Iespējams, pati neesmu godīga, kad mēģinu viņu attaisnot, kad ticu, ka viss nokārtosies. Es arī tad mainu realitāti, un, ja meloju sev, tad, protams, kāds melos arī man.

Patiesībā diezin vai vīrietis grib dzirdēt stāstus: «Kā es nopirku izpārdošanā zābaciņus par desmit latiem.» Turklāt melus jau vispār iespējams atpazīt, jo tad, kad melojam, mainās mūsu mīmika un balss intonācija. Ja uzmanīgi ieklausās, ko saka otrs, vienmēr var noteikt – vai viņš saka taisnību, vai ne. Ja sieviete samelo vīram par zābaciņiem, tas ir arī jautājums par viņu abu attiecībām. Kāpēc gribas vīram melot?

Varbūt sieva jūtas vainīga, ka iztērējusi vīra naudu? Bet vīrs ir tik aizņemts darbā, ka viņam nav laika iedziļināties, kas notiek ar viņa sievu? Grozies, kā gribi, tas tomēr liecina par tuvības zaudējumu, ja melo viens otram.

Vai meli pret pašas gribu?
Diemžēl sievietes pašas bieži melo, lai  «glābtu» savus vīriešus, piesedzot viņus no reizes uz reizi. Bet tieši šī vēlme – glābt un izpalīdzēt –  ir viena no līdzatkarības izpausmēm. Sieviete ir glābējas lomā, bet nedara neko vērtīgu sev un vīram – sevi viņa padara par meli, bet vīram ļauj dzīvot tā, kā viņš grib. Jo sievietei ir bail sastapties ar patiesību, bail no pārmaiņām, kādas varētu sekot, ja viņa pārstās melot. Jo tad var gadīties, ka būs jāsastopas ar vientulību, materiālām grūtībām Ļoti bieži sievietes ir neapmierinātas ar dzīvi, bet kaut kā viņām tomēr pietrūkst, lai to mainītu.

Ja pieaugusi sieviete melo mātei...
Ja cilvēks nav atrisinājis savas attiecības ar vecākiem un turpina viņiem melot, visticamāk, viņš grib turpināt būt bērns. Sieviete nav gatava tikties ar mammu kā pieaugušu sievieti un izturēt pret sevi vērstās pretenzijas, neapmierinātību vai vienkārši pastāvēt par sevi. Iespējams, viņa meloja bērnībā un turpina to darīt, arī būdama pieaugusi. Jā, kāpēc gan viņa to dara? Varbūt mātei jau sen laiks apvainoties uz savu meitu? Un meitai – izaugt? Tā kā par garu tā bērnība.

Ja man tiešām tie zābaciņi, par kuriem mammai sameloju, neliek mieru, laikam vērts sev pajautāt – kāpēc tā? Iespējams, dziļi sirdī man tomēr gribētos teikt – mammu, es pelnu labi, esmu spējīga būt patstāvīga. Kas man traucē to izdarīt? Manuprāt, katra māte būtu laimīga, uzzinot, ka meita var atļauties to, ko viņa neatļaujas. Varbūt pati runāju kā māte, bet, ja mana meita kādreiz nopirks zābaciņus par 300 latiem, man būs prieks par to.

Tas nozīmē, ka viņai ir nauda un viņa var to atļauties. Neticu, ka par zābakiem viņa atdos pēdējo maizes gabalu. Vienmēr jāatceras – ja es negribu uz jautājumu atbildēt ar patiesību, pastāv iespēja tā arī pateikt –  neesmu gatava uz šo jautājumu atbildēt vai neesmu gatava to apspriest. Varbūt arī tā ir melošana – nepateikt, bet tas ir labs risinājums, lai klaji nemelotu. Varbūt tieši šie ir  labie meli? Bet, ja atveru muti un runāju, tad man jāuzņemas atbildība par to, ko daru. Tas ir svarīgi.

Ko nozīmē – samelot draudzenei?
Ja melo draudzenei, tad diezin vai tā ir draudzība. Drīzāk jūs esat labas paziņas. Jo kā gan citādi varētu būtu grūti pateikt, ka šodien neesmu gatava ar viņu tikties? Draudzība ir tāds «diennakts» stāvoklis. Ja viņa ir mana draudzene, tad mani sapratīs. Tomēr jebkurā gadījumā visi šie stāsti par to, ka esmu tikai un vienīgi labā mele, ir mukšana no realitātes un patiesības. No īstuma. Lai gan meli, protams, atvieglo dzīvi.

Tāpēc, ja man tas ir pieņemami, ja esmu gatava ar saviem meliem dzīvot tālāk, tad kālab ne? Ja pēc tam ir slikta «pēcgarša» melojot, visticamāk, esam apspiedušas savas emocijas. Jo melo arī tad, kad nespēj būt kontaktā ar īstām emocijām, lai kādas tās būtu.
Kāpēc baidies teikt draudzenei patiesību, ka es tavu vīru redzēju kopā ar citu sievieti? Traucē bailes, līdzjūtība un tas, ka nav pārliecības par savu rīcību.

Ja nepateiksi, situācija veidos dubultmelus. No vienas puses, vīrietis melo savai sievietei, krāpj viņu, bet, no otras puses, draudzene emocionāli krāpj savu draudzeni. Tāpēc jautājums – teikt draudzenei patiesību vai ne, patiesībā ir jautājums par manu spēju šim cilvēkam uzticēties, par manu spēju konfrontēt un par manu atbildība. Neviena no mums gan nav pārliecināta, ka būtu gatava ko tādu pateikt, toties labprāt gribētu, lai draudzenes gan neko tādu no mums neslēptu, kaut pašas nezinām, kā uz to reaģētu.

Aiva Alksne/Foto: Bulls Press, no personīgā  arhīva