Daudziem vīriešiem noteikti viens no mīļākajiem literārajiem žanriem ir pasakas.  
Nesaprotu īsti, kāpēc tā, bet laikam viņi tik ļoti iespaidojušies no bērnībā dzirdētajām vakara pasaciņām, kuras lasīja priekšā māmiņa, ka, lieli izauguši, turpina tās sacerēt paši un pārliecinoši stāstīt citiem.

Īpaši šīs spējas atraisās, kad pasaciņas klausītāja ir sieva vai mīļākā.

Pirmā un galvenā pasaka. “Mums ar sievu jau sen vairs nav nekā kopīga. Mēs katrs guļam savā istabā un skatāmies savu televizoru,” ar tādiem vārdiem parasti sākas viņu pasakas mīļākajām. Turpinājumā seko izklāsts, kāpēc tomēr nevar pamest sen apnikušo, neciešamo lauleni un precēt burvīgo, saprotošo, gultā tik debešķīgo mīļāko. Viens variants – sieva ir nedziedināmi slima, viņas dzīves dienas ir skaitītas, tāpēc būtu nežēlīgi pamest tādā smagā brīdī. Protams, mīļākā to saprot, viņa pat lepojas, ka mīļotais cilvēks ir tik atbildīgs un nepamet sirdzēju. Vienīgi, kad aizritējuši jau pāris gadi un mīļākā ierauga savu vīrieti kopā ar ziedošo sievu, sāk aizdomāties, vai viņa patiesi ir tik slima.

Otrs variants – nevar šķirties tāpēc, ka jāizaudzina bērni, jo nevēlas viņiem nodarīt pāri. Mīļākā to saprot. Viņai patiesi laimējies, ka satikusi tik gādīgu tēvu. Taču tēvam bērni vienmēr paliek bērni, arī tad, kad jau sagaidīti mazbērni. Un mīļākais ar lepnumu rāda savai uzticīgajai mīļākajai telefonā safotografētos mazbērnus.

Trešais pasaku stāstīšanas variants, ja bērni jau lieli un aizgājuši savā dzīvē. Tad no sievas nevar šķirties tādēļ, ka jāmaksā kopīgs kredīts par mājas iegādi. Mīļākā to cenšas uztvert ar sapratni. Viņai nav jāzina, ka patiesībā kredīts par mājokli jau sen atmaksāts vai arī tas vispār nekad nav ņemts, jo vīrietis ar savu sievu dzīvo “hruščovkas” divistabu dzīvoklī, kas padomijas laikā piešķirts par velti.

Tikpat radoši pasaku sacerēšanā viņi ir arī savām sievām. Tas pat ir vienkāršāk nekā ar mīļākajām, jo sieva neprasa – kāpēc nešķiries un neprecies ar mani? Viņām tikai jāpastāsta pasakas par to, kāpēc viņš būs vēlāk mājās vai nebūs vispār. Lieti der skaidrojumi par ieilgušām darba sapulcēm, komandējumiem un apslimušo krustmāmiņu laukos, kura noteikti jāapciemo. Var arī teikt, ka ar draugiem dodas pīļu medībās.

Tomēr nesaprotu, kāpēc vīriešiem patīk tā pūlēties un izdomāt pasakas, jo vienmēr pastāv iespēja, ka kāds tām nenoticēs. Bet varbūt pasakas ir skaistas tieši tādēļ, ka tās ir neticamas, taču tām ļoti gribas ticēt, vēstulē žurnālam “Mājas Viesis” pieredzē dalās kāda dāma.     /no neta /