Mana dzīve nemaz nav viegla, tā nav priecīga un pilna ar dažādiem pavērsieniem, katru dienu man jācīnās par izdzīvošanu, katru dienu tā man ir grūta, tikai tu, tikai tu to spēj darīt gaisāku, blakus tev aizmirstas viss rūgtums raizes un nolemtības sajūta, es spēju smaidīt , pat priecāties par dzīvi, ka tā man kaut ko ir arī devis nevis tikai ņēmis , es zinu, kādu dienu tu mani pametīsi, es zinu, ka tad es sabruksu un nelausu sev vairs nevienu mīlēt, varbūt vairs nekad, bet mūžam būšu pateicīga par to, ka mani mīlēji, par to, ka tajos brīžos, kad biji man blakus, liki man justies laimīgai, kad biju blakus tev, tas bija kaut, kas pilnīgi atšķirīgs un savādāks no manas pārējās dzīves, tad, kad man vairs nebūs tevis es turpināšu eksistēt nevis dzīvot, bet ne jau tu būsi vainīgs, kad sāpēs man tā liksies, bet es būšu vainīga, jo nemācēju tevi noturēt, bet ja tev būs cita es jautāšu vai tu ar vinu esi laimīgs? un ja atbildēsi piekrītoši, es klusējot ar lielām sāpēm sirsniņā pagriezīšos un došos projām, un, ja vēl kādreiz spēšu pasmaidīt tad tikai tāpēc, ka zināšu, ka esi laimīgs. Ja tev kadreiz liksies, ka esi pamests un pilnigi viens, tad atceries, ka viens, cik vien parasts cilveks var būt mūžam tevi mīlēs un nespēs tevi aizmirst, tad zini, ka mūžam būsi milets, bet par mani, apsoli, ka par mani tad vairs nedomāsi, tas nekas, ka man ļoti sāpēs, es miršu, bet nedomā es dzīvošu tālāk un pārtikšu no tavas laimes, es redzēšu tavus bērnus, tevi, tavus soļus, smaidu, acis , redzēšu cik esi laimīgs un manā sejā parādīsies smaids, tu mani aizmirsīsi, bet es Tevi nekad un, ja kritīsi es būšu blakām un nokeršu...