VAI PATRIOTIEM JĀPIEMĒROJAS DEĢENERĀTIEM?

    Vairakkārt privāti sarunājoties ar kādu radio strādājošu cilvēku, kurš, vismaz pēc viņa paša publiski paustajiem uzskatiem, ir vērtējams kā nenoliedzams Patriots, esmu regulāri saņēmis no viņa draudzīgus padomus par to, kā man vajadzētu publiski runāt un rakstīt. Proti, es darot nepareizi, ka meklējot utis kažokā tādiem cilvēkiem kā Grūtups, Kiršteins...u.c., kuri, lai gan neesot gana konsekventi un drosmīgi Patrioti, tomēr baudot tautā autoritāti, viņos tā ieklausoties, viņus aicina arī uz lielajiem laikrakstiem sniegt intervijas, līdz ar to viņiem esot reālas izredzes tikt pie varas un teikšanas, turpretī, tādiem cilvēkiem kā es un Garda bez augstāk minēto ļaužu palīdzības nekad Saeimā pārstāvētiem nebūt, jo mums nav lielas naudas, un arī mūsu konsekventais radikālisms tautu baidot...Tāpēc vajagot samierināties ar to, ka viņi nav tik strikti savā nostājā kā mēs un meklēt to, kas mūs vieno, nevis to, kas šķir.
    Piekrītot, ka sava loģika šī cilvēka sacītajā ir, uzreiz gribu tomēr oponēt, ka iekļūšana Saeimā man nekad nav bijis pašmērķis, bet tikai līdzeklis savu izvirzīto politisko mērķu īstenošanai dzīvē. Ja es par katru cenu būtu gribējis kļūt deputāts, tad sen jau būtu pielabinājies kādai no lielajām varas partijām, kandidējis no to saraksta un droši vien arī ievēlēts parlamentā. Protams, tad man nāktos krietni pārrevidēt savus politiskos uzskatus. Tomēr šādi piemēri ir jau bijuši. Atcerēsimies kaut vai Atmodas laiku aktīvistu M.Lujānu, kurš no nacionālpatriotiska cīnītāja pāris gadu laikā pārvērtās nožēlojamā krievmīlī un okupantu pēcpušu laizītājā. Taču tādā veidā viņam izdevās gūt pārstāvniecību sākumā Rīgas Domē, bet vēlāk arī Saeimā. Kā tas saskanēja ar viņa sirdsapziņu, man ir grūti spriest, iespējams, ka šim cilvēkam tādas nav un viņš pat nesaprot, ko šis jēdziens nozīmē. Mana dzīves jēga, turpretī, ir cīņa par ideju, kuras vārdā es pat ar savu dzīvību, ne tikai labklājību, ar mieru esmu riskēt, tādēļ šāda filozofija un, vēl jo vairāk, praktiska rīcība man ir kategoriski nepieņemama.
    Kā jau to vairums nacionālpatriotu zina, divas reizes uz Saeimu es esmu kandidējis. Ņemot vērā partiju, kuru sarakstos es to darīju, ierobežotās finansiālās iespējas un arī oficiālo saziņas līdzekļu kategorisko nevēlēšanos dot šo sarakstu kandidātiem iespējas izteiktais vairāk par likumā obligāti paredzētajām, likumsakarīgs bija iznākums netikt pārstāvētiem parlamentā. Nezinu, kā citus saraksta biedrus, bet mani personīgi šis fakts nemaz neuztrauca. Mans galvenais mērķis bija parādīt kandidējot, ka ir vēl Latvijā cilvēki, kuri nebaidās droši un atklāti paust Nacionālradikālas idejas un arī aicināt citus tām sekot. Vai cilvēki to darīs vai nē, tā jau būs viņu pašu izvēle. Būtībā nacionālradikāla programma ir kā ārsta izrakstītas rūgtas zāles, kas tiek piedāvātas dzert slimniekam, kuram citādi neatbrīvoties no mikrobu miljoniem, kas pārpludinājuši viņa ķermeni. Ja nu šis cilvēks rūgto zāļu vietā labāk izvēlas kleksēt iekšā saldu ievārījumu, tādā veidā gan gūstot mirkļa baudu, bet faktiski turpinot savu organismu indēt, tā ir viņa paša izvēle - ārstēties un mēģināt izdzīvot, vai padoties slimībai un drīzumā mirt. Plašākā nozīmē tā ir arī ar mūsu tautu – ja tai labāk patīk klausīties pasaciņas par it kā veiksmīgi ritošo integrāciju, nevis pieņemt reālo patiesību, ka vienīgais ceļš, kā pasargāt mūsu tautu no iznīcības, ir veikt dekolonizāciju...lai tad tā arī balso par politiķiem, kas šo t.s. „integrāciju” (būtībā – genocīdu pret pamatnāciju) jau teju 20 gadu garumā īsteno dzīvē. Es tādēļ gan neatkāpšos no saviem uzskatiem un nekoriģēšu tos par labu stulbajam vairumam tikai tādēļ, lai nekļūtu par izstumto un tiktu pie varas un naudas, kā to veiksmīgi ir izdarījis kaut vai tas pats Raivītis Dzintariņš. Taču tautai kopumā no šī fakta nav nekāda reāla praktiska labuma, un ir teju vienalga, kam tā no saviem nodokļiem maksā algu – Raivim Dzintaram vai Jakovam Plineram. Neviens no šiem cilvēkiem par tās nacionālajām interesēm necīnījās un necīnās; pēdējais varbūt pat bija godīgāks par pirmo, jo viņš nemaz nesolīja to darīt. Lūk, šādiem cilvēkiem es nelīdzinos un ļoti ceru, ka nekad arī nelīdzināšos, kamēr vien būšu pie pilna saprāta. Par raksta sākumā minēto cilvēku gan to nevaru teikt, jo viņš jau uz 9.Saeimu kandidēja no diezgan nenacionālas, bet uz 10.Saeimu – pat atklāti kosmopolītiskas partijas. Arī mani viņš aicināja pievienoties šim pēdējam minētajam sarakstam, pretī saņemot, protams, kategorisku atteikumu. Vienmēr esmu uzskatījis, ka labāk ir nebalsot vispār, nekā atbalstīt t.s. „mazāko ļaunumu”, kas gala rezultātā var izrādīties arī gana liels ļaunums.
    Atcerēsimies no vēstures, ka kaut vai tas pats pretrunīgi vērtējamais Ādolfs Hitlers nekad negāja uz kompromisiem ar saviem uzskatiem, nesamierinājās ar daļu savu izvirzīto mērķu realizēšanu, bet gan konsekventi pastāvēja uz savu programmu un gala rezultātā uzvarēja, pārņemot varu valstī (cik saprātīgi to izmantoja – tas jau vairs nav šī raksta temats). Protams, var teikt, ka tie bija citi laiki, Vācijas nacionālais sastāvs 20.gdsm. 30.gados ne tuvu nelīdzinājās pašlaik Latvijā esošajam, arī tautas pašapziņa bija uz cita līmeņa, un tomēr...Lai iegūtu tautā cieņu, pirmkārt, ir jābūt cilvēkam ar mugurkaulu, jāparāda, ka tev ir sava politiskā stāja, ko nevar izmainīt ne ar draudiem, ne, nopērkot par sviestmaizes vai Mersedesa cenu. Paturēsim prātā faktu, ka vairums Latvijas iedzīvotāju respektē Rubiku, lai gan vismaz latviešu vidū viņa uzskati nav populāri (un labi, protams, ka tā). Tomēr par bļodlaižu un pašlabuma meklētāju viņu arī nesaukā. Viņš neapšaubāmi ir mūsu tautas ienaidnieks, tomēr vismaz manā uztverē atklāti ienaidnieki nereti mēdz būt simpātiskāki par demagoģiskiem viltusdraugiem, kas vienu brīdi it kā atbalsta tavus uzskatus un rīcību, bet brīdī, kad šāds atbalsts sāk traucēt viņu personīgo karjeru un labklājību, nekavējoties „ieslēdz atpakaļgaitu” un atsakās no tevis, izliekoties, ka pat vispār tevi nekad nav atbalstījuši. Tipisks šāds piemērs ir „Vienotības” deputāts Andris Buiķis, kurš intervijās avīzei „DDD” vairākkārt ir izteicis atbalstu A.Gardam un viņa propagandētajai Dzīvās Ētikas Mācībai, bet nesen intervijā „Radio Merkurs” pēkšņi paziņoja, ka A.Garda viņam nekāds draugs neesot, un ar Dzīvās Ētikas Mācību viņš esot aizrāvies jaunībā, bet nu viņu vairs tā neinteresējot. Acīmredzot šis cilvēks nobijās, ka viņu var piemeklēt G.Kristovska liktenis, kuram riktīgi pamazgāja galvu par neviļus izteikto atbalstu „briesmīgajam nacionālekstrēmistam” A.Slucim, tādēļ viņš jau laikus nodrošinās no iespējamām nepatikšanām, nododot ne tikai savus draugus, bet arī reliģiski-filozofiski-zinātnisko pārliecību, lai gan tikpat labi varēja taču teikt, ka viņš Dzīvo Ētiku saprot citādāk, nekā A.Garda – tā diemžēl dara vairums Latvijas rērihiešu.
    Lūk, šāds cilvēks kā A.Buiķis es neesmu un nebūšu, lai tā mani uz to neaģitētu t.s. „reālpolitiķi” un „ļaudis ar lielu dzīves pieredzi”. Pirms dažiem gadiem, sarunājoties ar biedrības (toreiz vēl fonda) „Latvietis” priekšsēža vietnieku L.Inkinu, es viņam vaicāju, vai viņu nebaida tas, ka tauta mūsos neieklausīsies, un mēs neko nespēsim realizēt dzīvē no tā, ko sludinām. Viņš atbildēja: „Iespējams, ka tā tas arī būs, taču tad es mūža nogalē varēšu gulties zārkā ar tīru sirdsapziņu, ka esmu darījis visu, kas bija manos spēkos, lai mana tauta dzīvotu. Ja nu tā labāk būs izvēlējusies iet bojā, nevis pastāvēt, tad tā jau būs pašas tautas, nevis mana vaina”. Šim viedajam izteikumam varu tikai pievienoties un teikt – ne jau man personīgi, bet tautai vajag, lai tādi cilvēki kā es, A.Garda, L.Inkins un citi līdzīgi domājoši ļaudis tiktu Saeimā. Mēs paši gadiem iztiekam bez šīs pārstāvniecības un gan jau arī turpmāk kā nebūt iztiksim. Vai tauta spēs iztikt bez mums – uz šo jautājumu lai tā pati sniedz sev atbildi!
    Savukārt divkosīgus viltusnacionāļus, tādus kā R.Dzintars, V.Lācis, A.Kiršteins, A.Grūtups, M.Draudiņš...u.c. es kritizēju un turpināšu kritizēt, kamēr man vien būs fiziska iespēja to darīt. Ja nu kāds grib ar viņiem draudzēties un uzskata, ka tikai savienībā ar šiem mēs varam panākt savu izvirzīto mērķu realizēšanu, lai tad dara, kā viņa sirdsapziņa liek. Mana sirdsapziņa, savukārt, uzskata par pareizu viņus atmaskot, parādīt tautai šo īsto seju, kā arī likt tai saprast, kādai nostājai svarīgos jautājumos vajadzētu piemist Īstiem Patriotiem. Tautai tad nu atkal tiks dota iespēja izvēlēties, kam ticēt – man vai viņiem.

PAR STINGRU UN KONSEKVENTU NOSTĀJU NACIONĀLAS LATVIEŠU LATVIJAS SAKARĀ CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

20.02.2011.                                    Aivars Gedroics