Balti sniegi snieg...
                                             tagad balta pasaule...baltas domas...balti ļaudis...
                                                                                           baltas mūsu dvēselītes...
                   Nav skaudības...nav naida...
                                                                       nav nožēlas un smagās nopūtas...
                   Nav vietas dusmām...un asaras par sniegpārsliņām kļūst...
                   Tur katrs laimīgs...tur laimi dāvā citam...kam viņas nav...
                   Tur smaržo sveces un čiekuri tā čabinās un runcis klusi murrā...
                    Deg krāsnī uguns...māmuļa tur pasaciņu lasa...un bērniem vaļā mutes...
                    Tai pasaulei mīļu baltai ...
                                                               tai jābūt tādai...jo savādāka...tā tik sāpīga...
                                                                        kam sāpe mīļa...
                                                                                                   mīļumu mēs mīlam...
                     Tad kādēļ tā...kādēļ mēs  sāpē dzīvojam...
                                                                                ne sev...ne citam to mīlu dāvājam...