Reiz bija man tāda druška, kurai patika būt sazāļotai, nespējīgai pretoties, apzinoties, ka ar viņu varēs darīt visu un viņa pat no tā visa neatcerēsies.
Sākumā tas likās stulbi, garlaicīgi un neinteresanti, bet kad spēlē iesaistījās vēl viņas bijušais draugs..... viss kļuva daudz interesantāk.
Atceroties ko mēs tik ar viņu nedarījām un bijām pārliecināti, ka reiz viņa pārdozēs un nepamodīsies, un neviens no mums nevarēja iedomāties, ka viņas nāve būs tik pēkšņa, traģiska, bet ne tik traumatiska.
Vispār es to pieredzi labprāt ar kādu atkārtotu...
Toreiz gan viena notēloja, ka guļ, un domāja, ka es to nepiefiksēšu.
Vēl tagad man šķiet kaut kur tās viņas baltās biksītes skapī mētājas...
Var jau tēlot beigtu zivi, bet beigās vienalga var izrādīties sāpīgi, traumatiski, komiski un pat letāli..