Pēc satiksmes negadījuma 7 gadus biju vieglā depresijā [7 gadus neklausījos mūziku!]...
Mazliet apraudājos, kad 40 gadu vecumā nomira meita, trombi nosprostoja asinvadus, mediķu paviršības dēļ, jo neko neizrakstīja asiņu šķidrināšanai!!!!

Varbūt pie vainas nervi.

Nepateikšu neko jaunu: NEVIENS nevar izcelt NEVIENU no bezcerības, izmisuma, jebkādas jēgas zuduma. To vari tikai Tu pats! Viss ejams soli pa solītim: šorīt jau varu šo, šopēcpusdien - vēl arī to, tad jau vakarā - vēl kko.. Un tā - dienu pēc dienas..

Vai gribi būt jau miris? - atbildi sev uz šo!, un tad, ja apzinies, ka tomēr nē, dari ko sevis labā, soli pa solim. Līdz apjautīsi, ka IR TOMĒR VĒRTS! Otra dzīve Tev netiks dota - atceries to!!

Tad atkal vēlies līst klāt parunāties?!