Ko jūlija siltajos vakara mijkrēšļos
Ezers slēpj ietītu miglas plīvurā
Un saudzīgi šūpo līganos viļņos?
Es nakti palieku nomodā,
Klausos meldru un niedru čukstos.
Bet nakts ir ezera sabiedrotā
Un vienalga cik ilgi es tā skatos,
Neuzzinu, kas ezeram slēpjams, kas sargājams.
Jau saule rotājas dziļajos ūdeņos
Un es atkal stāvu ezera krastā,
Aizturu elpu un jūsmīgi brīnumā skatos.
Aiz meldrāja, zilajā ezera plaukstā
Ūdensroze tik balta saules spožajos staros.
Ezers aiz lepnuma tik rāms šajā rītā,
Lai netraucētu ziedam spoguļoties ūdeņos savos.
Zied balta ūdensroze aizvējā
Un ezers laimīgs par šo rotu loloto, košo.
15.02.2013. /Ligita Deviķe/
Keywords: dzeja18355
dior d. February 16 2013 00:42labs :)
Leonora t. February 15 2013 16:07Man laukos dīķī rozā ūdensrozes,atrvestas no Tukuma,,ja kādu interesē,tad griezieties pie manis.
Blocked profile
February 15 2013 14:07garumzīmi nost....citādi ko audzèkne Kwī padomās
Blocked profile
February 15 2013 14:05tik patìk, ka būtu gatava par vārdi pārtapt....nu labi...Ìkstīti
Anita A. February 15 2013 13:56
Viena no laimīgākajām bērnības smaržām un sajūtām...Upe, ūdens, spāru lidojums pāri galvai... un balts brīnums plaukstā, netveramā smarža...
Bet vakarpusē ūdensrozes aizveras...
Leonora t. February 15 2013 12:57
Blocked profile
February 15 2013 12:41es jau par to pašu.....jūsmoju