es smaidu,bet no tevis nak depresija

ja smaidisim par visu ko tad jau drizs notures par nenormalu

Es esmu dzimis uz akmeņiem,
Un tā tas notiek katru ziem.
Tos jāatsilda, tiem jāpalīdz,
Tie visi kā bērni jāņem līdz.
Tāpēc mēs dzimstam uz akmeņiem-
lai palīdzētu tiem.  

Cik viens mēs par otru zinām?
Maz,pavisam maz.
It kā kopīgus svētkus svinam,
It kā kopīgas darbdienas.

tūlīt iesprauksies Lauris ar repliku par smida psihotraumējošo iedarbību kā instinktu uz uzvarām...vai kaut kā tā...

Pasakiet,lūdzu,kas m/us ārda,
Pasakiet,lūdzu,kas kopā sien!
No viena nevietā teiktā vārda
Salīst laime kā pļavā siens.

No viena nelaikā šķiebtā smīna
Otra acīs izdzisa smaids.
Gribējās man ,lai cilvēki brīnās,
Gribējās man,lai pazūd naids.

Pussolīti vajag pa labi,
Paliks taciņa tukša - nekas;
Izmijas pretimnācēji abi.
Cik maz mums vajadzīgs, cik maz;

Īstā reizē pateikta vārda,
Īstā vietā smaidīta smaida,'
Neliela soļa, kas nesaspārda,
Sirds, kura veselu mūžību gaida....

Tikai un vienozimigi,pasi esam vainigi pie savam problemam.Un slikto energiju nesajam sev lidzi.Un izdavajam apkarteiem.Zel bet ta ir.

tas tiktā, tādā klusumā