Ja,mans tad mans,ja ne tad ne.............

Padarot kaut ko par pienākumu, arī tik jaukā situācijā , kā - mīlestība, ir gandrīz vai drosi, ka tā situācija ilgi vairs patīkama nebūs. Brīvība- arī esot kopā ar otru, neviens nav sasaistīts, ieslodzīts, [piesiets.. Ir tikai- izvēle.. personīgi pieņemamā robežas, un kopā būs cilveki, kuriem tās daudz maz sakrīt.
Piekrītu Sanitai- ja tā brīvības izpratne nesakrīt- labak pat neko nopientu nesākt.

Es izjautātu cilvēku, ko viņam nozīmē "brīvība" un, ja tā koncepcija nesakristu ar manējo, tuvākas attiecības neveidotu.

Katrā ziņā arī mīlestībai, attiecībām ir savi pienākumi, un cik augstu pats sev to latiņu uzcēlis. Un loģiski, ka gaidi no otra to pašu, ja ne vēl augstāku. Perspektīva, dinamence, izaugsme....saucat kā gribat.

Piekrītu Jura viedoklim

..es arī piekrītu Jurim.., jo izpratne par brīvību...bieži vien ir atšķirīga!

  Mani vairs nekas neapstulbinās. Ja brīvība, tad brīvība...abiem.

Nekāda.Tādu ka es viņam būtu vēl simts.

Pilnīgi piekrītu Jurim.

Turpinātu ,bet izdibinātu ,ko viņai nozīmē brīvības mīlestība un nejautātu ,to ar tiešu jautājumu.Gadās ,ka brīvības mīlestības izpratne ir pavisam nevainīga- kā lūgums : draudzēsimies un mēģināsim būt kopā ,bet ļauj man pašai iemacīties sajust mīlestību . Varbūt ,ka kādreiz bija piespiesta mīlēt...... PROTAMS , ka var arī būt ne tik nevainīgi .

Rūgta dzīves pieredze.

Pirmkārt, piestādīt var tikai puķu dobi.   Otrkārt, runājot par bloga tēmu, neko nosodošu es šeit neredzu. Katrs cilvēks ir personība un tas ir jārespektē. Nu, tās ir tikai manas domas.

...tad jau nevienu nemīl... pat pats sevi...

Ko tu brīvam oadarīsi