"Es nevaru nomirt to balto,
ar kuru pie manis Tu nāc.
Gribēju aizbēgt un slēpties,
gribēju akmeņos līst,
paslēpties zvaigznēs,vai,
zem zaļā zara.
Vien ilgas,pusceļš un maldi,
un mākoņu asaras.
Tad atļauj man galvu pieglaust,-
viss viens,
pie kā pagadās!
Tu saki: nebēdz no sāpes,jo-
es esmu sāpe Tava.
Es nevaru nomirt to balto-
vai nāves man nebūs nekad?
Vai cauri mūžībai būšu-
es mūžības ceļiniekas?!
Vien ilgas,pusceļš un maldi
un mākoņu asaras.
/Rikrik/